volontieris
volontieris -ra, v.
volontiere -es, dsk. ģen. -ru, s.
1.Cilvēks, kas volontē.
PiemēriSolistu sastāvs teātrim bija spīdošs, bet lielākiem inscenējumiem trūka kora un labu volontieru.
2.novec. Cilvēks, kas brīvprātīgi (bez mobilizācijas) iestājas karadienestā. Brīvprātīgais.
PiemēriPar piedalīšanos bruņotā cīņā pret Bādenes monarhistiem viņš vairākus mēnešus bija ieslodzīts cietumā, atkal cīnījās brīvības volontieru vienībās..
Avoti: 8. sējums