volontieris
volontieris -ra, v.
volontiere -es, dsk. ģen. -ru, s.
1.Cilvēks, kas volontē.
PiemēriSolistu sastāvs teātrim bija spīdošs, bet lielākiem inscenējumiem trūka kora un labu volontieru.
- Solistu sastāvs teātrim bija spīdošs, bet lielākiem inscenējumiem trūka kora un labu volontieru.
- Pirmoreiz uz profesionālas skatuves viņa uznāca 1936. gadā - Jelgavas latviešu teātris pulcināja volontierus masu skatiem.
2.novec. Cilvēks, kas brīvprātīgi (bez mobilizācijas) iestājas karadienestā. Brīvprātīgais.
PiemēriPar piedalīšanos bruņotā cīņā pret Bādenes monarhistiem viņš vairākus mēnešus bija ieslodzīts cietumā, atkal cīnījās brīvības volontieru vienībās..
- Par piedalīšanos bruņotā cīņā pret Bādenes monarhistiem viņš vairākus mēnešus bija ieslodzīts cietumā, atkal cīnījās brīvības volontieru vienībās..
Avoti: 8. sējums