žagari
žagari -u
žagars vsk. -a, v.
1.No koka vai krūma atdalīti tievi, parasti sausi, zari.
PiemēriŽagaru klēpis.
- Žagaru klēpis.
- Žagari slotai.
- Žagari sprēgā pavardā.
- Pusdienlaikos saimniece lika kapāt lapas, bet vakaros bija jāsacērt žagari, ar ko rītos iekurināt plīti.
- Pa purvu aizstiepjas uz kāpu pusi šaura, žagariem un velēnām nostiprināta teka..
- ..no Kārļa [mežsarga] atkarīgs, vai varēs dabūt ziemai labu malku vai būs jāčūkstina slapji žagari.
- sal. Ai, Nate, Nate, būtu tu vēl tāda kā toreiz! Nu izžuvusi un cieta kā žagars.
- sal. Večuks bija plāns kā žagars, bet roku satvēra stingri.
1.1.Šādi zari, ko izmanto cilvēku vai dzīvnieku pēršanai.
Piemēri«Ja viņš.. būtu mans bērns, es tā viņam notēstu dibenu ar bērza žagaru, uzreiz puika būtu kā puika.»
- «Ja viņš.. būtu mans bērns, es tā viņam notēstu dibenu ar bērza žagaru, uzreiz puika būtu kā puika.»
- Cērpa kundze: Kāda nevaldāma knīpa! Nu gan jāmeklē žagari!
- ..viņš apēda māsas šokolādes krājumus, kas glabājās galda atvilktnē. Māsa brēca skaļā balsī. Vecāki vakarā ātri ieveda kārtību ar sīkiem bērza žagariem.
Stabili vārdu savienojumiDabūt žagarus.
- Dabūt žagarus — Dabūt pērienu.
- Ņemt (rokā) žagaru (arī stibu, koku) — Pērt, sist (kādu).
Avoti: 8. sējums