čivināt
čivināt -inu, -ini, -ina, pag. -ināju; intrans.
1.Radīt īsas, pasīkas, parasti ritmiskas, balss skaņas (par putniem).
PiemēriDaždažādi sīki putnēni čivināja un vidžināja bez mitēšanās.
- Daždažādi sīki putnēni čivināja un vidžināja bez mitēšanās.
- Pa celiņiem lēkāja zvirbuļi un, skaļi čivinādami, kāvās maizes drusciņas dēļ..
- Jau sīkie putniņi mosties sāk, Pusmiegaini čivina laukā..
1.1.pārn. Priecīgi, bezbēdīgi runāt, pļāpāt (parasti par bērniem, sievietēm).
PiemēriViņam patiktos maiga mazmeitiņa, kas ķeras ap kaklu, sēž klēpī un čivina par puķītēm, kaķīšiem, plīša lācīšiem..
- Viņam patiktos maiga mazmeitiņa, kas ķeras ap kaklu, sēž klēpī un čivina par puķītēm, kaķīšiem, plīša lācīšiem..
- Berta čivināja mīļi un jautri, bez apnikšanas, bez noguruma.
- Viņi gāja, mīļi čivinādami un viens otram acīs skatīdamies, kā jau tas klājas jaunam mīlas pārītim.
1.2.trans.
PiemēriGultiņā.. Ziedīte vakaros čivināja savus nedaudzos Vārdus..
- Gultiņā.. Ziedīte vakaros čivināja savus nedaudzos Vārdus..
Avoti: 2. sējums