ķerstīties
ķerstīties -os, -ies, -ās, pag. -ījos; refl.
1.Strauji vairākkārt censties saņemt, satvert (ko).
Piemēri..Ezeriete.. sāka nervozi ķerstīties gar saviem tukšajiem groziem.
- ..Ezeriete.. sāka nervozi ķerstīties gar saviem tukšajiem groziem.
- Brekšķis jau ievirzīts durvīs un,.. rokām pa gaisu ķerstīdamies, tenteriski nolidinās pa kāpnēm lejā.
1.1.pārn.; sar. Strauji meklēt (vārdus), lai izteiktos.
Piemēri«Jūs... mani apvainojat...» viņš ķerstījās pēc vārdiem. «Vīrs... goda vīrs es vienmēr esmu bijis.»
- «Jūs... mani apvainojat...» viņš ķerstījās pēc vārdiem. «Vīrs... goda vīrs es vienmēr esmu bijis.»
2.sar. Nepieklājīgi, piedauzīgi aizskart ar šokam (parasti sievieti).
PiemēriRūta ir atnākusi. ..divi iedzērušies zaldāti jau lien viņai klāt un sāk ķerstīties.
- Rūta ir atnākusi. ..divi iedzērušies zaldāti jau lien viņai klāt un sāk ķerstīties.
- ..Pakalnu Māja sāka dēlu rāt par tādu aplamu dauzīšanos ar nabadzīgu kalponīti. ..lai neķerstoties ar Zani, kur citi redzot.
Avoti: 4. sējums