ķildīgs
ķildīgs -ais; s. -a, -ā
ķildīgi apst.
1.Tāds, kas bieži ķildojas. Strīdīgs. Nesaticīgs.
PiemēriMazliet asa un ķildīga ir māsa Ārija, bet vienmēr slimnieku interesēs.
- Mazliet asa un ķildīga ir māsa Ārija, bet vienmēr slimnieku interesēs.
- ..Zelma ar māti, gauži baidīdamās no vekseļiem un avansiem, mūžam uztrauktas un ķildīgas..
1.1.Tāds, kurā izpaužas šādas īpašības.
PiemēriĶildīgi runāt.
- Ķildīgi runāt.
- Ar Bēbeti nebija joki. Tai bija tik ķildīga, sīva daba, ka ar viņu nevarēja vārdu pārmīt..
- Priekšsēdētājs zināja, ka Letaušu slaucējām varen ķildīgs raksturs, un domāja, ka svešākas meitenes klātbūtnē tās kautrēsies strīdēties un lamāties.
1.2.pārn. Kauslīgs, agresīvs (par dzīvniekiem).
PiemēriBet ķildīgas ir pīles, kad tuvojas barībai: plēšas savā starpā, knābā mazos pīlēnus..
- Bet ķildīgas ir pīles, kad tuvojas barībai: plēšas savā starpā, knābā mazos pīlēnus..
- Rudenī kraukļi kļuva arvien ķildīgāki. Strīdējās un kāvās par katru nieku - pat skaidiņas vai akmentiņa dēļ.
- ..Pūces suns, kas nebija mazāk ķildīgs un plēsīgs par savu saimnieku, bija sakodis Andra mātes sivēnu..
Avoti: 4. sējums