ļumēt
ļumēt ļumu, ļumi, ļum, pag. ļumēju; intrans.
1.Būt tādam, kam viegli šūpojas tuklās ķermeņa daļas.
PiemēriCūka tā nobarojusies, ka ļum vien.
- Cūka tā nobarojusies, ka ļum vien.
- Kāda [cūka], lūk, sūkalas satempusies, caur satrupējušo žogu ļumēdama ielīda dārzā un novēlās starp rūtām un kresēm.
- Kundze ļumēt ļumēja aiz branguma.
1.1.Viegli drebēt, šūpoties (par tuklām ķermeņa daļām).
PiemēriCūkai ļum pakakle.
- Cūkai ļum pakakle.
- Lejnieku Latai ap trīsdesmit gadu, viņa ir vidēja auguma, bet neredzēti tukla. Apaļie vaigi, zirgam ratus kustinot, ļum vien.
- ..[vīrietis] smējās, un tā trīskāršā pazode ļumēja..
2.sar. Ņudzēt (par kādu kustīgu kopumu).
PiemēriZivis sanākušas, ka ļum..
- Zivis sanākušas, ka ļum..
Avoti: 5. sējums