šļaugans
šļaugans -ais; s. -a, -ā
šļaugani apst.
1.Ļoti gurdens (par cilvēkiem vai dzīvniekiem). Arī slābans, slābs.
PiemēriGribas zināt, kur rodas Raita kareivīgais dzīvesprieks. Pazīstu daudzus viņa vecuma vīrus, kas ir šļaugani kā tukšas riepas.
1.1.Tāds, kura muskuļi ir nesasprindzināti, arī bezspēcīgi (par ķermeni, tā daļām). Ļengans.
PiemēriLai gan ziemā Lausks šad tad bija pacilājis hanteles, rokas rādījās nepatīkami garas, tievas un šļauganas ar lielām, plānām plaukstām..
1.2.Tāds, kam nav spraiguma (par kustībām, norisēm).
PiemēriBet cik ilgi viņi samierināsies ar to neauglīgo, nesaprātīgo un šļaugano darbību, ko rāda futbolisti?
1.3.Tāds, kas, zaudējot stingrumu, liecas lejup (par augiem, to daļām). Tāds, kas nav saspriegts (par priekšmetiem).
PiemēriKad sejā šļaugans lieksies egles zars, drīz lietus būs..
1.4.pārn. Parasti savienojumā «šļaugana dūša». Slikts, saistīts ar nespēku, aktivitātes zudumu (par fizioloģisku vai psihisku stāvokli).
PiemēriRobim dūša pavisam šļaugana. Nakts pavadīta bez miega, iedzerts, tagad galva griežas riņķī.
Avoti: 7-2. sējums