airēt
airēt -ēju, -ē, -ē, pag. -ēju; intrans.
1.Virzīt laivu, iegremdējot un vēzējot airus ūdenī.
PiemēriAtraisījis laivu, ielēcu tajā un atgrūdos ar airi no malas. Biju vairākreiz redzējis citus airējam un sāku tāpat kā viņi tašķīt ar airi uz visām pusēm. Bet laiva peldēja nevis tur, kur es gribēju, uz augšu.., bet slīdēja pa straumi lēni lejup.
- Atraisījis laivu, ielēcu tajā un atgrūdos ar airi no malas. Biju vairākreiz redzējis citus airējam un sāku tāpat kā viņi tašķīt ar airi uz visām pusēm. Bet laiva peldēja nevis tur, kur es gribēju, uz augšu.., bet slīdēja pa straumi lēni lejup.
- Andrejs airēja, bet Jēkabs ar Martu sēdēja viņam pretī. Spēcīgi cilādams airus, Andrejs ar labpatiku vēroja savus draugus.
1.1.trans. Šādā veidā virzīt (laivu).
PiemēriAirēt laivu uz krastu.
- Airēt laivu uz krastu.
- Tas pats Sniedze.. bija arī sadarinājis laivu slaidu kā līdaku, viegli airējamu.
Avoti: 1. sējums