aizmānīt
aizmānīt -u, -i, -a, pag. -īju; trans.
Ar mānīšanu, viltu aizdabūt, aizvilināt. imperf. Mānīt prom. Ar mānīšanu, viltu aizdabūt, aizvilināt (kur, līdz kādai vietai u. tml.).
PiemēriAizmānīt suni ar desas gabalu.
- Aizmānīt suni ar desas gabalu.
- Aizmānīt bērnu gulēt.
- Bukstiņš [čigānietei]: "Aizmāna cilvēku prom no citiem. Ko es viens te nu lai iesāku?
- pārn. Annele.. visu rītu jau cīnījās ar uztraukumu un acu dobumos dzeļošu sūrsti, bet šad tad mēģināja tos aizmānīt ar skarbu vai jokainu vārdu..
Avoti: 1. sējums