aiztrūkt
aiztrūkt parasti 3. pers., -trūkst, pag. -trūka; intrans.
1.Daļēji pārtrūkt, notrūkt (par diegiem, šķiedrām, arī par ko piešūtu).
PiemēriAiztrūkusi virve.
1.1.pārn. Aprauties, kļūt neskanīgai (par balsi). Aizlūzt.
Piemēri"Tēvocis... kas viņam?" man pēkšņi aiztrūkst balss.
2.sar. Pārstāt dot pienu (par slaucamiem lopiem).
Piemēri"Piena maz: otrā govs atkal aiztrūkusi."
Avoti: 1. sējums