aiztrūkt
aiztrūkt parasti 3. pers., -trūkst, pag. -trūka; intrans.
1.Daļēji pārtrūkt, notrūkt (par diegiem, šķiedrām, arī par ko piešūtu).
PiemēriAiztrūkusi virve.
- Aiztrūkusi virve.
- Aiztrūkusi poga.
1.1.pārn. Aprauties, kļūt neskanīgai (par balsi). Aizlūzt.
Piemēri"Tēvocis... kas viņam?" man pēkšņi aiztrūkst balss.
- "Tēvocis... kas viņam?" man pēkšņi aiztrūkst balss.
- "Māt, kā tu tā..." Rutai aiztrūka balss.
- Balss aiztrūkst, saucot visus tūkstošus..
2.sar. Pārstāt dot pienu (par slaucamiem lopiem).
Piemēri"Piena maz: otrā govs atkal aiztrūkusi."
- "Piena maz: otrā govs atkal aiztrūkusi."
- "Skaties nu, cik maz piena dabūju no mūsu Raibaļas! Nesen atnesās un sāk jau aiztrūkt."
Avoti: 1. sējums