Pakalns: Un man tik mežonīgi gribējās dzīvot. Un man gribējās gandrīz kliegt aiz dzīves alkām...
Upe par sevi mierīga, bet tās plūdums slēpa sevī savādas, vārdā nenosaucamas alkas. Daudz vēlāk Jorens saprata: jūra. Visas upes ietek jūrā, katra ūdens lāse ilgojas jūras plašuma.
Šai laikā viņš [zelta meklētājs] apstaigāja daudzas izmantotās zelta vietas, kas vēl šodien.. satrauc vientiesīgos laimes tīkotājus bagātības alka.
..cilvēka dvēsele nekad nepārstāj alkt skaistuma, un, kamēr pastāv šīs alkas,.. nekādas bēdas, nekāds grūtums un posts nespēj cilvēku nomākt..