anabioze
anabioze -es, s.; parasti vsk.; biol.
Organisma stāvoklis, kurā līdz minimumam palēninās vielmaiņa un izbeidzas dzīvības izpausmes.
PiemēriKukaiņu anabioze.
- Kukaiņu anabioze.
- Dabiskā anabioze.
- Mākslīgā anabioze.
- Anabiozes spēja.
- Izrādās, ka aļģes un sporas atradušās anabiozes stāvoklī, tas ir, tādā stāvoklī, kad visi dzīvības procesi tiktāl palēninājušies, ka izbeidzas visas dzīvības izpausmes.
Avoti: 1. sējums