apjukt
apjukt -jūku, -jūc, -jūk, pag. -juku; intrans.
1.Zaudēt (pēkšņi, uz neilgu laiku) orientēšanās un noteiktas rīcības spējas. Apmulst, samulst.
PiemēriApjukt no negaidīta jautājuma.
- Apjukt no negaidīta jautājuma.
- Aojukt no daudzajiem iespaidiem.
- ..Ceplis galīgi apjuka un pats vairs nezināja, ko runā.
- Nu tikai Nikolajs Nikolajevičs aptvēra, ka noticis trauksmes mēģinājums. «Būtu vismaz man pateikuši,» viņš visiem par lielu jautrību apjucis grozījās pa klāju.
- sal. Ļaudis [ugunsgrēka laikā] skrien kā apjukuši, nezina, ko tvert, ko ķert.
1.1.Paust apmulsumu (par balsi, sejas izteiksmi).
PiemēriMācītājs pavisam pazaudēja pamatu zem kājām un rādīja muļķīgi apjukušu seju.
- Mācītājs pavisam pazaudēja pamatu zem kājām un rādīja muļķīgi apjukušu seju.
Avoti: 1. sējums