apjukums
apjukums -a, v.; parasti vsk.
Rezultāts → apjukt.
PiemēriViņas acīs bija mulsums un apjukums.
- Viņas acīs bija mulsums un apjukums.
- Visi ļaudis kliedza un sauca [ka klētiņa deg], bet pirmā apjukumā nesaprata, ko iesākt.
- Pēkšņās desanta operācijas [Rīgu atbrīvojot] aizmugurē okupantos radīja apjukumu. Ienaidnieks nepaguva organizēt pretestību pilsētas centrā un steidzīgi bēga pāri Daugavai.
- Meitene uz ielas apjukumā sarosījās te uz vienu, te uz otru pusi.
Avoti: 1. sējums