apkalst
apkalst parasti 3. pers., -kalst, pag. -kalta; intrans.
1.Sakalst (visapkārt, no virspuses).
PiemēriApkaltusi maize.
- Apkaltusi maize.
- Viņi [vīri] kļuva jautrāki un vienbrīd sāka jokoties tīri kā zēni - nez kur dabūjuši dažas apkaltušas reņģes, apmētāja viens otru.
- Akotam sāka slāpt. Rīkles galā un uz mēles viņš samanīja sāļi rūgtenu garšu, lūpas bija apkaltušas un sūrstēja.
- Māte [tēvam pārnākot] metās pie cepeškrāsns raudzīt, vai ēdiens vēl silts un vai nav pārāk apkaltis.
1.1.Apžūt.
PiemēriĀboliņš jau labi apkaltis.
- Āboliņš jau labi apkaltis.
- Un tad, kad siens apkalta, tas brīnišķīgi smaržoja.
- ..šā rīta pļāvums jau bija apkaltis. Viņš pagrāba sauju un pavīstīja. Neaizmirstuļu zilie ziedi smaržoja savītuši.
2.Nokalst (par daudziem vai visiem).
PiemēriVisi kārkli apkaltuši.
- Visi kārkli apkaltuši.
Avoti: 1. sējums