apsēstība
apsēstība -as, s.; parasti vsk.
Psihisks stāvoklis, kam raksturīgas neatlaidīgas bieži uzmācīgas domas, priekšstati, jūtas.
PiemēriIegulās [Roga] ar visām drēbēm gultā, bet.. nenāca miegs. Kādu laiku viņš mētājās. Netraucēti plūda atkal haotiskā straume, kuru viņš neprata novadīt, un ārdīja viņa domu nama vārīgi uzceltos spraišļus.. Roga izlēca no gultas. Tā bija apsēstība.
Avoti: 1. sējums