apsarkt
apsarkt parasti 3. pers., -sarkst, pag. -sarka; intrans.
1.Kļūt sārtam, iesarkanam (no virspuses).
PiemēriMākoņi apsarkst saulrietā.
- Mākoņi apsarkst saulrietā.
- Apsarkusi debess.
- Salā apsarkuši pirksti.
- Šur tur kāds vieglas naktssalnas ķerts, apsarcis koks nepārprotami vēsta rudeni.
- ..[ap lieveni] vijās pirmajās rudens salnās apsarkušie vīnogulāji..
- Mārīte noslaucīja acis un apsarkušo deguntiņu, apstājās un izstāstīja, ka vārnulēns vakar ieklīdis viņu pagalmā.
1.1.Iekaist (par acīm, plakstiem).
PiemēriAr katru dienu Ārija kļuva vājāka un bālāka, plaksti viņai apsarka no bezmiega..
- Ar katru dienu Ārija kļuva vājāka un bālāka, plaksti viņai apsarka no bezmiega..
- Smējās arī Simsons, bet viņa apsarkušās.. acis pildījās asarām.
- ..acs baltums apsarkst, ja zem acs gļotādas izplūst asinis..
Avoti: 1. sējums