apsaukt
apsaukt -saucu, -sauc, -sauc, pag. -saucu; trans.
1.Pavēloši uzrunājot, atturēt (no kādas darbības).
Piemēri«Mirdza, ne tik strauji!» Elza apsauca. «Apspriedīsim mierīgi.»
- «Mirdza, ne tik strauji!» Elza apsauca. «Apspriedīsim mierīgi.»
- Ātri iegaumējis pieaugušo darba paņēmienus, viņš [zēns] rīkojās tik neatlaidīgs un čakls, ka daudzreiz bija jāapsauc un jāpievalda, lai nepārpūlētos.
- Gans mežmalā apsauc suni, kas skrien riet.. braucējus.
1.1.Aizrādīt (kādam, lai ievēro klusumu, disciplīnu u. tml.).
PiemēriPieaugušie palaikam apsauca pusaudžus, kad tie sāka draiskuļot un cēla troksni..
- Pieaugušie palaikam apsauca pusaudžus, kad tie sāka draiskuļot un cēla troksni..
- Iekšā ārā šaudījās ganu Ludis, pamezdams durvis vajā kā vārtus. Neviens viņu neapsauca. Neviens vairs nesargāja siltumu kā ziemā.
Avoti: 1. sējums