apsauciens
apsauciens -a, v.
Vienreizēja paveikta darbība → apsaukt.
PiemēriPēc tēva apsauciena bērni tūdaļ apklusa.
- Pēc tēva apsauciena bērni tūdaļ apklusa.
- Viņa [skolotāja] kareivīgi aplaiž skatienu klasei, turēdama gatavu skarbu apsaucienu, pat pavēli - uzdevumu burtnīcu!
- «Tas jūs, Žubura kungs?» Žuburs sarāvās un apmulsis palika stāvam. Izlikties, ka apsauciens neattiecas uz viņu, bija par vēlu.
Avoti: 1. sējums