aptrūkt
aptrūkt parasti 3. pers., -trūkst, pag. -trūka; intrans.
1.parasti ar ģen. Izbeigties, nebūt vairs vajadzīgajā daudzumā. Nepietikt, pietrūkt.
PiemēriAkā aptrūcis ūdens.
2.Aprauties (parasti par runu). Pārtrūkt.
Piemēri..kad Vilnis domās atkal bij aizmaldījies nezin kur un valodas aptrūka, Vanda saudzīgi apņēma roku viņam ap pleciem un viegli sapurināja.
Avoti: 1. sējums