aptrūkt
aptrūkt parasti 3. pers., -trūkst, pag. -trūka; intrans.
1.parasti ar ģen. Izbeigties, nebūt vairs vajadzīgajā daudzumā. Nepietikt, pietrūkt.
PiemēriAkā aptrūcis ūdens.
- Akā aptrūcis ūdens.
- Aptrūkst laika.
- Aptrūka vārdu.
- Aptrūkst spēka.
- Aptrūkst pacietības.
- ..rokpelnim reiz aptrūkusi nauda - nebijis, kā saka, ne maizes garoziņas, ko mutē bāzt.
- Kad strēlniekiem bija aptrūcis patronu un rokas granātu, viņi.. cēlušies durkļu triecienam..
- Ja Pēterim dziesmu padoma aptrūka, tad uzsāka [dziedāt] Anna..
2.Aprauties (parasti par runu). Pārtrūkt.
Piemēri..kad Vilnis domās atkal bij aizmaldījies nezin kur un valodas aptrūka, Vanda saudzīgi apņēma roku viņam ap pleciem un viegli sapurināja.
- ..kad Vilnis domās atkal bij aizmaldījies nezin kur un valodas aptrūka, Vanda saudzīgi apņēma roku viņam ap pleciem un viegli sapurināja.
- Sarunas pavediens aptrūkst. Iestājas klusums.
- «Tevis dēļ sirdij jāaptekas,» viņa sāk vai raudāt... Balss tai aptrūkst.
Avoti: 1. sējums