atēsties
atēsties -ēdos, -ēdies, -ēdas, pag. -ēdos; refl.; trans.
1.Bieži, daudz ēdot (kādu ēdienu), negribēt vairs (to).
PiemēriAtēsties saldumus.
- Atēsties saldumus.
- Atēsties konservus.
- Sausajam vienreiz gribējās atēsties tos gardumus, kurus tas bērnībā nedabūja, bet kas tagad šad un tad bija pieejami. Tomēr atēsties nevarēja, bet gan tikai saēsties, lai vēlāk atkal gribētos.
- «Nu ēd.. tev jau medus tek lejā pa pirkstiem!» Ancīte skubināja saīgusi... «Es nevaru,» Annele stomījās. «Kāpēc tu nevari?» - «Negribu.» - «Tad tu ar esi atēdušies medus tāpat kā es.»
1.1.pārn.; sar. Izjust apnikumu, nepatiku (pret ko), parasti pēc ilgstošas saskares, izbaudīšanas.
PiemēriViņi [dīkdieņi] gan vīpsnāja par Jāņa naivo nodomu meklēt ienesīgu vietu fabrikā, bet galu galā neatrunāja. Skaidrs, ka puika vēl zaļš. Lai izmēģina, gan atēdīsies.
- Viņi [dīkdieņi] gan vīpsnāja par Jāņa naivo nodomu meklēt ienesīgu vietu fabrikā, bet galu galā neatrunāja. Skaidrs, ka puika vēl zaļš. Lai izmēģina, gan atēdīsies.
- Oļģerts ar Alisi, kā parasts, soļoja kopā vienaldzīgi un mēmi, it kā jau sen būtu visu izrunājuši un apnikuši. «Kāda būs viņu laulība pēc gadiem, ja viņi jau tagad viens otra atēdušies?» Agnesei bija jādomā..
- Pa to laiku, kuru Meimurs bija noplenderējis pa Majoriem un pa Rīgu, viņš līdz atraugām bija atēdies šādu prieku [uzdzīvi].
Avoti: 1. sējums