atgainīt
atgainīt -u, -i, -a, pag. -īju; trans.
1.Gainot panākt, ka atvirzās nost. imperf. Gainīt nost. Atgaiņāt.
PiemēriAtgainīt suni.
- Atgainīt suni.
- Atgainīt mušas.
- Atgainīt odus.
- Atgainīt zostēviņu.
- «Tāda veca radiniece viņam klāt [piedzīvo] - to rudenī ar rungu nevarēja no dārziem atgainīt.»
1.1.pārn. Atvairīt (piemēram, atmiņas, miegu).
PiemēriAtgainīt Šaubas.
- Atgainīt Šaubas.
- Atgainīt miegu.
- «Vai viņa [māte] nesāk jukt prātā?» Mirdza izbijās, bet tūlīt atgainīja šo pēkšņo domu. Viņa ir nogurusi, vairāk nekas.
- ..bija uzmākušies vēlēšanās atmest visam ar roku, bet zēns tūdaļ īgni atgainīja šīs domas kā uzmācīgas mušas.
Avoti: 1. sējums