atgūties
atgūties -gūstos, -gūsties, -gūstas, pag. -guvos; refl.
1.Atjēgties1.
PiemēriAtgūties no pārsteiguma.
- Atgūties no pārsteiguma.
- Atgūties no bailēm.
- Viņš bija satraukts, bet tikai uz bridi: drīz atguvās, atdabūja līdzsvaru, un parastais miers atkal iegulās viņa vaigā.
- Tikai uz ielas viņš atguvās un sāka sakarīgi domāt.
- Viņam patika meitenes samulsums un tas, ka viņa tik ātri atguvās.
1.1.Atgūt samaņu.
PiemēriAino bija zaudējusi samaņu un atguvās tikai tad, kad viļņi atsita galvu pret mīnu, un gari ievaidējās.
- Aino bija zaudējusi samaņu un atguvās tikai tad, kad viļņi atsita galvu pret mīnu, un gari ievaidējās.
2.Atjēgties2.
PiemēriKalvicu Andrs reiz tā nejauši un negribot bij sācis viņu [Sarmu] pamācīt un tikai tad atguvās, ka tā arī no grāmatām šo to mācījusies, bet dzīvē nesalīdzināmi vairāk nekā viņš pats.
- Kalvicu Andrs reiz tā nejauši un negribot bij sācis viņu [Sarmu] pamācīt un tikai tad atguvās, ka tā arī no grāmatām šo to mācījusies, bet dzīvē nesalīdzināmi vairāk nekā viņš pats.
- Aizkustinājumā viņš gribēja apskaut draugu un noskūpstīt, taču laikā vēl atguvās, ka tas diez vai piestāvētu tik nopietnam vīram, kāds bija Uģis Ceriņš no Rīgas.
- Neļķe atguvās, ka par ilgu klusējis. Pauzes efekts publikā bij zaudēts.
3.divd. formā: atgūdamies, apst. nozīmē; reti Ļoti strauji, bet brīžiem pārtraucot darbību, lai ievilktu elpu.
PiemēriTad [vīrs] nolieca galvu un piekļāva lūpas vēsajam ūdenim. Un dzēra un dzēra atgūdamies, ievilkdams elpu un atkal lūpas tuvinot ūdenim.
- Tad [vīrs] nolieca galvu un piekļāva lūpas vēsajam ūdenim. Un dzēra un dzēra atgūdamies, ievilkdams elpu un atkal lūpas tuvinot ūdenim.
Avoti: 1. sējums