atturīgs
atturīgs -ais; s. -a, -ā
atturīgi apst.
1.Tāds, kas apvalda, neizrāda atklāti, strauji savas jūtas, domas. Savaldīgs, noslēgts, nosvērts.
PiemēriĶiploks bija ļoti atturīgs un sevī noslēgts cilvēks, kas savas domas un jūtas nekad neizklāstīja citu priekšā..
1.1.Tāds, kurā izpaužas šāda īpašība.
PiemēriArī Voldis ieguva savu biedru acīs cieņu ar fizisko izturību un atturīgo izturēšanos. Nekad viņš barā nestāstīja par sevi. Domīgs, sevī noslēdzies, viņš padarīja savu darbu..
1.2.Tāds, kas neizpaužas atklāti, nav izteikts. Apvaldīts.
PiemēriAtturīgs smaids.
2.Tāds, kas izturas bez sirsnības, vēsi.
PiemēriLavīze turpretim bija vēsa un atturīga, runāja ar Jēkabu tikai nepieciešamo..
2.1.Tāds, kurā izpaužas šāda īpašība.
PiemēriAtturīgi sveicināt.
3.Tāds, kas atturas, izvairās kur piedalīties, ko darīt, paust noteiktu nostāju. Izvairīgs.
PiemēriTas [šoferis] pamazām bija pieradis būt atturīgs: labāk neiejaukties tur, kur neesi spiests iejaukties..
3.1.Tāds, kurā izpaužas šāda īpašība.
Piemēri«Vai jūs domājat, ka mani te [cietumā] ilgi turēs?» Tas atbildēja tikai pēc laba brīža - atturīgi, it kā negribēdams. «Kā to lai saka, draugs. Tas atkarīgs no viņiem un no tevis.»
4.Tāds, kas izvairās no pārspīlējuma, izskaistinājuma.
Piemēri..[grafiķis] savā mākslā ir pārāk atturīgs..
4.1.Tāds, kam nav lieku izskaistinājumu, pārmērīga spilgtuma.
PiemēriAtturīgs apģērbs.
Avoti: 1. sējums