atvairīties
atvairīties -os, -ies, -ās, pag. -ījos; refl.
1.Atgaiņājoties izvairīties. Neļaut tuvoties, piekļūt.
PiemēriAtavairīties no sitiena.
- Atavairīties no sitiena.
- Atvairīties no lapsenēm.
- Atvairīties no ienaidnieka.
- pārn. ..zināja, ka jau no jūlija «norit smagas atvairīšanās kaujas» pie Kurskas, tad pie Orlas, pie Belgorodas, pēdīgi [hitlerieši] jau atvairās pie Harkovas.
2.Izvairīgi izturoties, atbrīvoties (no kā nepatīkama, nevēlama).
PiemēriAtvairīties no jautājumiem.
- Atvairīties no jautājumiem.
- Atvairīties no uzaicinājuma.
- Cilvēks nopietni jautā, vai man [meitenei] tāls ceļš ejams, un, ja es negribu melot, tad man jāklusē vai ar smiekliem jāatvairās.
- ..atmiņas par bērnību nez kāpēc vienmēr rada smeldzi, es atvairījos no tām..
- «Kādās darīšanās?» tas [sargs] klaušina Kraukli.. - «Personīgās,» Krauklis atvairās, lai nevajadzētu lieki runāt.
Avoti: 1. sējums