augša
augša -as, s.; parasti vsk.
1.Augšējā daļa (tā daļa, kas atrodas virs kā, kam pāri). Pretstats apakša.
PiemēriKrāsns augša.
1.1.Virsa, virspuse.
PiemēriSaulesvīrs [karavīrs] gulēja uz rudzu stiebriem Melnā strauta kraujā, pavirši izkapātā un no augšas nosegtā bedrē.
Stabili vārdu savienojumiNākt augšā.
1.2.Telpa, stāvs, kas atrodas tieši zem jumta. Arī bēniņi.
PiemēriStaļļa augša.
1.3.lok.: augšā Ēkas augšējā stāvā vai stāvos.
PiemēriAugšā dzīvoja trīs ģimenes.
1.4.lok.: augšā Augstumā, gaisā, debesīs.
PiemēriAugšā - zilas debesis, zibošas mākoņu aitiņas un cīruļu nebeidzama trallināšana; lejā - spilgti zaļumi, balti ziedi..
Stabili vārdu savienojumiNākt (arī kāpt) augšā.
2.sar. Augstāka instance.
PiemēriMēs tik tikko spējam tikt galā ar tiem priekšrakstiem, ko mums piesūta no augšas.
3.parasti dsk.; sar. Augšējie, augstie (balss) toņi.
PiemēriSpožs koloratūrsoprāns. Dzidra tehnika, un turpat arī pilnīgi brīvas, klusinātas, ar neparastu emociju piesātinātas augšas.
4.savienojumā ar «uz», «no»; lok.: augšā Izteka (upei).
PiemēriPeldēt pa upi uz augšu.
5.savienojumā ar «uz»; lok.: augšā; apst. nozīmē Augšup.
PiemēriCeļš gāja uz augšu.
5.1.Virzienā uz augšu.
PiemēriPasituši uz augšu savu dzelteno stīvinātas kokvilnas drānas kleitu, Betija apsēdās uz krēsla..
Stabili vārdu savienojumiSkatīties (arī raudzīties, lūkoties) no augšas. Tikt (arī kāpt) uz augšu.
Avoti: 1. sējums