augstums
augstums -a, v.
1.parasti vsk. Vispārināta īpašība → augsts1, šīs īpašības konkrēta izpausme.
PiemēriKalna augstums.
1.1.mat. Attālums starp virsotni un pretējo pamatu (ģeometriskā figūrā vai ķermenī).
PiemēriCilindra augstums.
2.parasti dsk. Vieta, kas atrodas ļoti augstu.
PiemēriNo saules dedzinātajiem augstumiem viņi [karavīri] pamazām bija nolaidušies strauta malā..
2.1.pārn. Izcils stāvoklis. Situācija, kurā rodas šāds stāvoklis.
PiemēriNoraudzīties no saviem augstumiem.
Stabili vārdu savienojumiBūt sava uzdevuma (arī savu uzdevumu) augstumos.
3.parasti vsk. Tāda (skaņas) īpašība, ko raksturo vibrējoša ķermeņa svārstību skaits noteiktā laika vienībā.
PiemēriVienāda augstuma notis.
Avoti: 1. sējums