būkšķēt
būkšķēt parasti 3. pers., būkšķ, pag. būkšķēja
bukšēt parasti 3. pers., bukš, pag. bukšēja; intrans.; retāk
1.Radīt dobju, apslāpētu troksni (par ko pasmagu, kas atsitas pret ko). Atskanēt šādam troksnim.
PiemēriBūkšķēdami krīt zālē āboli.
1.1.Dunēt (par artilērijas ieročiem).
PiemēriSausi sprakšķēja ložmetēji, būkšķēja lielgabali, sajaukdamies ar lidmašīnu saraustīto dūkoņu.
Avoti: 2. sējums