būkšķēt
būkšķēt parasti 3. pers., būkšķ, pag. būkšķēja
bukšēt parasti 3. pers., bukš, pag. bukšēja; intrans.; retāk
1.Radīt dobju, apslāpētu troksni (par ko pasmagu, kas atsitas pret ko). Atskanēt šādam troksnim.
PiemēriBūkšķēdami krīt zālē āboli.
- Būkšķēdami krīt zālē āboli.
- Tā [bedre] bija dziļa, un zeme, tanī krītot, tā savādi būkšķēja..
- Var tālu dzirdēt, kā sniegs no zariem bukšēdams gāžas zemē.
- Gandrīz kā pirmās smilšu lāpstas uz zārka bija šis troksnis [celmus laužot]. Tad apstājās, tad sāka atkal stiprāk būkšēt. Viens cirtiens bija smagāks un dobjāks, otrs bija viegls, gaišs.
1.1.Dunēt (par artilērijas ieročiem).
PiemēriSausi sprakšķēja ložmetēji, būkšķēja lielgabali, sajaukdamies ar lidmašīnu saraustīto dūkoņu.
- Sausi sprakšķēja ložmetēji, būkšķēja lielgabali, sajaukdamies ar lidmašīnu saraustīto dūkoņu.
- Pēc brītiņa kaut kur aizmugurē sāka būkšķēt dobji artilērijas šāvieni.
Avoti: 2. sējums