bende
bende ģen. -es, v. dat. -em, s. dat. -ei, dsk. ģen. -žu, kopdz.
1.v.; vēst. Cilvēks, kas izpilda nāves sodu, miesas sodus, spīdzina.
PiemēriInkvizīcijas bende.
- Inkvizīcijas bende.
- Bendes amats.
- Ir divas Eiropas. Ar dārgu mantojumu Tai vienai pilna klēts. Ar bendes valgu glumu Tā otra valdīt grib.
- Targals: Ņem satriec gļēvuļus ar savām dusmām, Lai tavi vārdi krīt kā bendes cirvis.
2.niev. Cilvēks, kas nežēlīgi izturas (pret citiem cilvēkiem, arī pret dzīvniekiem). Cilvēks, kas sagādā (citiem) ciešanas, dara ļaunu.
PiemēriĻaužu bende.
- Ļaužu bende.
- Zirgu bende.
- «..nu viņu [bērnu] acīs esmu nostādīta par bendi un tu esi tas glābējs eņģelis.»
Avoti: 2. sējums