bezpalīdzīgs
bezpalīdzīgs -ais; s. -a, -ā
bezpalīdzīgi apst.
1.Tāds, kam nav spēka, iespēju, izpratnes (piemēram, lai veiktu ko nepieciešamu, lai izkļūtu no nevēlamas situācijas), tāds, kam vajadzīga palīdzība Vājš, nevarīgs.
PiemēriBezpalīdzīgs cilvēks.
- Bezpalīdzīgs cilvēks.
- Cik niecīgam, bezpalīdzīgam jājūtas cilvēkam, kas viens pats iziet [strādāt] nepārskatāmā druvā vai pļavā.
- Liedags juta sevi tik šausmīgi vientuļu un bezpalīdzīgu, it kā viņš peldētu jūrā, niknu haizivju ielenkts.
- Saimniece.. sāka spaidīt vainu, pie tam lūpas savilkusi sūkstīdamās un bezpalīdzīgi apkārt skatīdamās.
1.1.Tāds, kurā izpaužas šādas īpašības.
Piemēri«Vai tiešām jums nav neviena palīga, ka tā jāmokās,» jautā garāmgājēji... Pār [vecenītes] vājo, brūni nodegušo seju pārslīd bezpalīdzīgs smaids. Palīgs? Nē, tāda viņai neesot.
- «Vai tiešām jums nav neviena palīga, ka tā jāmokās,» jautā garāmgājēji... Pār [vecenītes] vājo, brūni nodegušo seju pārslīd bezpalīdzīgs smaids. Palīgs? Nē, tāda viņai neesot.
- Tikko pavērās durvis, viņš [slimnieks] traucās pretī lūdzošu skatu, bezpalīdzīgu galvas pasviedienu, meklēdams glābiņa..
- Meitenes skatiens bezpalīdzīgs klīda nakts tālumos. Likās, ka viņas priekšā pirmo reizi mūžā atrastos matemātikas uzdevums, kam nav atrisinājuma.
Avoti: 2. sējums