bliukšķēt
bliukšķēt parasti 3. pers., bliukšķ, pag. bliukšķēja
bliukšēt parasti 3. pers., bliuks, pag. bliukšēja; intrans.; retāk
Radīt īslaicīgu, paasu troksni (piemēram, par nelieliem, bet pasmagiem priekšmetiem, kas atsitas pret ko cietu). Atskanēt šādam troksnim.
PiemēriBliukšķēdami krīt akmeņi.
Avoti: 2. sējums