bulta
bulta -as, s.
1.Tieva (metāla, kaula, koka) stiegra ar atkarpainu galu (šaušanai no loka, stopa).
PiemēriBultas uzgalis.
Stabili vārdu savienojumiKā bulta.
1.1.Šāda veida zīme virziena norādīšanai.
PiemēriBulta norāda uz pagrieziena virzienu.
1.2.Šāda veida rādītājs aparātos.
PiemēriSpidometra bulta.
2.Atslēgas sastāvdaļa, kas aizslēdz vai atslēdz.
PiemēriNoskanēja atslēgas bulta, un ar troksni atvērās lielās durvis.
2.1.Bīdāms metāla (retāk koka) stienis aizvērtu durvju, vārtu nostiprināšanai. Aizbīdnis. Aizšaujamais.
PiemēriRogainē gandrīz visiem bija koka aizšaujamie [durvīm]. Tikai daži ierīkojuši.. dzelzs bultas, lai nāk kādi laupītāji nākdami, - durvis varēja sadrupt, bet bultas izturēs.
3.Metāla stienis ar galviņu vienā galā un vītni otrā galā (konstrukciju sastiprināšanai).
PiemēriRatu bulta.
Avoti: 2. sējums