cienība
cienība -as, s.; parasti vsk.
Attieksme, kurai ir raksturīga (kāda cilvēka) spēju, zināšanu, nopelnu, vērtības u. tml. atzīšana. Šādas attieksmes izpausme. Cieņa [1] (1).
PiemēriSkolotājs ar cienību noraudzījās četrpadsmit gadu vecajā puikā. No tāda varēja izaugt lietaskoks.
- Skolotājs ar cienību noraudzījās četrpadsmit gadu vecajā puikā. No tāda varēja izaugt lietaskoks.
- Tā bija reta cienības un labvēlības parādīšana, ja viņš [dārznieks] kādu tur [siltumnīcās] ieveda, jo viņš tās sargāja kā savu aci.
- ..zāģeri izpelnījās visas mājas cienību un arī plašākas apkārtnes apbrīnošanu savas tīrības, strādīguma un apzinības dēļ.
Avoti: 2. sējums