cienība
cienība -as, s.; parasti vsk.
Attieksme, kurai ir raksturīga (kāda cilvēka) spēju, zināšanu, nopelnu, vērtības u. tml. atzīšana. Šādas attieksmes izpausme. Cieņa [1] (1).
PiemēriSkolotājs ar cienību noraudzījās četrpadsmit gadu vecajā puikā. No tāda varēja izaugt lietaskoks.
Avoti: 2. sējums