dēdēt
dēdēt dēdu, dēdi, dēd, pag. dēdēju; intrans.
1.Vārgt, nīkuļot, arī novājēt (slimības, novecošanas dēļ).
PiemēriSlima, nevarīga, slikti apkopta viņa dēd savā aizkrāsnē un karsti gaida nāvi..
- Slima, nevarīga, slikti apkopta viņa dēd savā aizkrāsnē un karsti gaida nāvi..
- Te mēs dēdam saules mūžu un nevaram nomirt.
- Tā slimā sieva tur dēd.
2.Nīkt (bezdarbībā).
PiemēriDibenā pie loga spīdēja.. lampa, tur dēdēja divi, katrs savā pusē galdiņam..
- Dibenā pie loga spīdēja.. lampa, tur dēdēja divi, katrs savā pusē galdiņam..
- ..viņš te šovakar dēdēja lietū un vējā, nevarēdams sataisīties gājienam..
- Antons ieraudzīja vienu nodzītu kleperi pie slitas dēdam.
3.parasti 3. pers. Drupt, dalīties, irt fizikālu vai ķīmisku procesu ietekmē (parasti par iežiem).
Avoti: 2. sējums