dīciens
dīciens -a, v.
1.Īslaicīga vienreizēja skaņa → dīkt.
PiemēriMušas dīcieni.
1.1.pārn. Žēlīgs, niķīgs (parasti bērna) sauciens, ko lūdzot, prasot.
PiemēriJau parasts bija Bubas pirmais rīta dīciens: «Eglīti, mammiņ! Kādu stikla bumbiņu! Lellīti ...»
Avoti: 2. sējums