daiļrunība
daiļrunība -as, s.; parasti vsk.
1.Vispārināta īpašība → daiļrunīgs1, šīs īpašības konkrēta izpausme.
PiemēriSacensties daiļrunībā.
- Sacensties daiļrunībā.
- Tagad viņa jau otro nedēļu pati sevi pārspēja daiļrunībā, apgalvodama, ka ir pilnīgi vesela, un pūlēdamās pierunāt ārstus, lai laiž viņu uz mājām.
- Tādā pašā draudzīgā garā mēs tērzējām vēl labu brīdi, un, kaut gan daiļrunībā es neesmu nekāds Cicerons, sieva beidzot jau sāka domāt, ka aizbraukt kaut kur varētu gan.
- ..ziņotāji.. [sēdē] centās runāt par katru jautājumu, cik vien iespējams, lietišķi un skopos vārdos, savu daiļrunību pataupīdami citam, piemērotākam gadījumam.
2.Vispārināta īpašība → daiļrunīgs2, šīs īpašības konkrēta izpausme.
PiemēriŽesta daiļrunība.
- Žesta daiļrunība.
- Skatiena daiļrunība.
Avoti: 2. sējums