derdzīgs
derdzīgs -ais; s. -a, -ā
derdzīgi apst.
Pretīgs, riebīgs.
PiemēriDerdzīgs klaidonis.
- Derdzīgs klaidonis.
- Cik derdzīgs te viss ar nepierasto straujumu un paviršību, ar neīstiem smaidiem, tukšām sarunām un drausmīgo vientulību, jo te nevar pat ar sevi pašu būt divatā.
- Melnais bruņinieks [izrādē] ārēji iznācis visai baigs un derdzīgs.
- Viņš īgni pabīdīja kādu vecāku vīru sānis. Tas pacēla baltas acis un pateica kaut ko derdzīgu.
Avoti: 2. sējums