dezertēt
dezertēt -ēju, -ē, -ē, pag. -ēju; intrans.
1.mil. Patvaļīgi aiziet (no savas karaspēka daļas). Izvairīties (no iesaukšanas karadienestā).
Piemēri..viņš bija dezertējis no [fašistu] armijas un slapstījies Kurzemes mežos..
- ..viņš bija dezertējis no [fašistu] armijas un slapstījies Kurzemes mežos..
- Dēls viņam dezertējis no armijas un šorīt tika nošauts.
2.Neveikt savus pienākumus, patvaļīgi aiziet, aizbēgt (no darba, kolektīva u. tml.).
PiemēriLaiva [futbolists] ne savainojuma dēļ aizgāja no spēles. Viņš vienkārši dezertēja, jo redzēja, ka nevar iesist vārtus.
- Laiva [futbolists] ne savainojuma dēļ aizgāja no spēles. Viņš vienkārši dezertēja, jo redzēja, ka nevar iesist vārtus.
- Un prāts vairs nenesās uz skolas pusi. Eh, vai nu pirmais vai pēdējais, kas to nebeidz!.. Nekā! Klase neļāva dezertēt. Neļāva būt mazdūšīgiem.
Avoti: 2. sējums