diedelnieks
diedelnieks -a, v.
diedelniece -es, dsk. ģen. -ču, s.
1.Ubags.
PiemēriPienāca norūpējies namiķis un bīdīja mani [ielas muzikantu] ārā no sētas. Ministra kungam, lūk, nepatīkot bezdarbnieki un diedelnieki.
- Pienāca norūpējies namiķis un bīdīja mani [ielas muzikantu] ārā no sētas. Ministra kungam, lūk, nepatīkot bezdarbnieki un diedelnieki.
- Mājas ļaudis domājuši, ka ubags dzied dieva dziesmu, un pēc dziedāšanas vēl apdāvinājuši diedelnieku...
1.1.vienk. Nedarbnieks, palaidnis.
PiemēriPa vakariem nekrietnais Dzenis [skolēns] sagremoja papīru un - taukšķ! - kādam pa ģīmi [seju]. Bija iemanījies, diedelnieks, tā sviest, ka ne manīt.
- Pa vakariem nekrietnais Dzenis [skolēns] sagremoja papīru un - taukšķ! - kādam pa ģīmi [seju]. Bija iemanījies, diedelnieks, tā sviest, ka ne manīt.
- «..tu diedelnieks, ak tu diedelnieks!» Vizbulis lamāja, nevarēdams atrast diezgan vārdu, ar ko apzīmēt gana zēna nedarbus.
Avoti: 2. sējums