Latviešu literārās valodas vārdnīca
85 581 šķirklis
dievlūdzējs
dievlūdzējs -a, v.
dievlūdzēja -as, s.
Ticīgs cilvēks, kas pielūdz dievu baznīcā vai citā par svētu uzlūkotā vietā.
PiemēriNekustēdamās viņa stāvēja starp dievlūdzējiem, kas.. te krita ceļos, te krustījās, te aizdedzināja gaišbrūnās svecītes pie svētbildēm.
Avoti: 2. sējums