drebēt
drebēt drebu, drebi, dreb, pag. drebēju; intrans.
1.Atrasties kustībā, kam raksturīgas īsas, biežas svārstības (par cilvēku, cilvēka ķermeņa daļām). Trīcēt.
PiemēriDrebēt bailēs.
- Drebēt bailēs.
- Drebēt no satraukuma.
- Drebēt kā drudzī.
- Dreboša roka.
- Pret visu viņa gribu iesāka drebēt - papriekš kājas, tad rokas un pēdīgi zods saka pats no sevis lēkāt papriekš lejup, tad augšup un tik ātri, ka Jancis to nemaz nespēja novaldīt.
- Bija nepatīkami auksts. Kārlēns arī drebēja, bet snauda arvien vēl tālāk.
- Mana akmens sirds drebēja aiz žēluma, kā sita bez izņēmuma visus: pusaudžus un sirmgalvjus, sievas un vīrus...
Stabili vārdu savienojumiDreb (arī nodreb, ļodzās) ceļi.
- Dreb (arī nodreb, ļodzās) ceļi idioma — Saka, ja izjūt lielas bailes.
- Dreb (arī trīc) kā apšu lapa — Ļoti dreb.
- Drebēt (arī trīcēt, baidīties) par savu ādu idioma — sar. Baidīties par savu stāvokli, labklājību, arī dzīvību.
- Sirds dreb — Saka, ja izjūt nemieru, bailes, žēlumu.
1.1.Par dzīvniekiem, dzīvnieku ķermeņa daļām.
PiemēriSuns dreb.
- Suns dreb.
- Aste dreb.
1.2.Par priekšmetiem.
PiemēriLoga rūts dreb.
- Loga rūts dreb.
- ..pār vakara sārtumu [ābelēs] drebēja viegli ledus spīdulīši kā tās bālās pelnu plēnes pār kvēlošām oglēm.
1.3.Par uguni.
PiemēriLiesma dreb.
- Liesma dreb.
1.4.Skanēt nevienmērīgi, saraustīti (par skaņu).
PiemēriJanko juta, ka viņam dreb balss.
- Janko juta, ka viņam dreb balss.
Avoti: 2. sējums