džinkstēt
džinkstēt parasti 3. pers., džinkst, pag. džinkstēja; intrans.
1.Radīt augstu, parasti spalgu, skaņu (piemēram, par metāla priekšmetiem, plīstošiem stikliem). Atskanēt šādam troksnim.
PiemēriPie barakas klaudz cirvji un džinkst zāģis, namdari ceļ kopdzīves telpas, klubu un ēdnīcu.
- Pie barakas klaudz cirvji un džinkst zāģis, namdari ceļ kopdzīves telpas, klubu un ēdnīcu.
- Luža [klavieru skaņotāja] īgnums pārgāja arī uz klavierēm, un trīs stīgas.. viena pakaļ otrai džinkstēdamas pārtrūka.
- Virs dubļu peļķēm jau džinkstēdams plīsa plāns ledutiņš.
- Soļi noklusa, klusums džinkstēja ausīs.
Stabili vārdu savienojumi
- Ausīs (arī ausis) džinkst (arī dūc, zvana, dun, šalc, rūc, šņāc) — Saka, ja šķietami dzird skaņas (dažu slimību, noguruma vai spēcīga pārdzīvojuma ietekmē).
1.1.Svilpt (par izšautu lodi).
PiemēriLodes vēl brīdi džinkstēja pār muguru, tad apklusa.
- Lodes vēl brīdi džinkstēja pār muguru, tad apklusa.
1.2.Sanēt, sīkt, zuzēt u. tml. (par lidojošiem kukaiņiem).
Piemēri..[zirgi] sirdīgi vēdināja astes, šūpoja galvas un reizēm berzēja acis pret ceļiem, jo odi tiem džinkstēja visapkārt.
- ..[zirgi] sirdīgi vēdināja astes, šūpoja galvas un reizēm berzēja acis pret ceļiem, jo odi tiem džinkstēja visapkārt.
- Kāda noskurbusi muša džinkstēdama laidās pār istabu..
- Zēni apsēžas uz veciem, apdrupušiem celmiem... Garām džinkstēdama aizlido vabole.
Avoti: 2. sējums