fluorescēt
fluorescēt parasti 3. pers., -ē, pag. -ēja; intrans.; parasti divd. formā: fluorescējošs; fiz.
Izstarot (īslaicīgi) gaismu apgaismojuma ietekmē (par vielām, priekšmetiem).
PiemēriŠķīdums fluorescē.
- Šķīdums fluorescē.
- Fluorescējošie audumi, ja uz tiem iedarbojas ultravioletie stari, spīd..
- Izdarīti eksperimenti arī ar fluorescējošu gaismu un ultravioletajiem stariem, kas nonāvē mikrobus.
Avoti: 2. sējums