garlaicība
garlaicība -as, s.; parasti vsk.
1.Psihisks (emocionāls) stāvoklis, kam raksturīga nomāktība, apnikums un kas rodas, piemēram, bezdarbības, interešu trūkuma dēļ.
PiemēriJaunekli nospieda garlaicība. Līdz septiņiem bija nedaudz vairāk par stundu..
2.Vispārināta īpašība → garlaicīgs1, šīs īpašības konkrēta izpausme.
PiemēriViss, kas tenkojams, jau sen pārcilāts, kaut ne aiz ļauna prāta, bet tāpat vien darbdienu garlaicību remdinot.
Avoti: 3. sējums