garlaicīgs
garlaicīgs -ais; s. -a, -ā
garlaicīgi apst.
1.Tāds, kas neizraisa interesi, patiku. Tāds, kas noris gausi, bez spraiguma. Apnicīgs.
PiemēriGarlaicīgs darbs.
1.1.Vienveidīgs, vienmuļš (par apkārtni, ainavu).
Piemēri..Sils ir ārkārtīgi vienmuļš un garlaicīgs: priede pie priedes, stumbrs aiz stumbra, neviena lapkoka starpā..
1.2.Tāds (laika posms), kurā nav saistošu notikumu, interesantas nodarbošanās.
PiemēriSevišķi garas un garlaicīgas man bija vasaras pēcpusdienas, kad mazā, putekļainā pilsētele bija kā izmirusi.
2.Tāds, kas sabiedrībā ir mazrunīgs, kas nav interesants sarunbiedrs.
PiemēriGarlaicīgs ceļabiedrs.
2.1.Tāds, kurā izpaužas šādas īpašības.
PiemēriPelēkas, garlaicīgas sejas pārvēršas, smaida.
3.apst. Parasti savienojumā ar «būt», «tapt», «kļūt» formām apzīmē psihisku stāvokli, kam raksturīga nomāktība, apnikums un kas rodas, piemēram, bezdarbības, interešu trūkuma dēļ.
PiemēriViņam bija garlaicīgi. Neatradis nekāda noteikta mērķa, kā piepildīt vakara cēlienu, viņš nezināja, kur dēties.
Avoti: 3. sējums